Lietuviešu mitoloģija

Lietuviešu mitoloģija ir lietuviešu mītu un leģendu kopība. Lietuviešu mitoloģija ir līdz mūsdienām nonākušās senās baltu reliģijas paliekas, kas gadsimtu laikā apaugušās ar dažādām tautas paražām un ticējumiem. Tajā sastopamas daudzām pirmskristietības ēras indoeiropiešu tautām raksturīgās dievības un paražas. Tā kā lielā mūsdienu Lietuvas daļā baltu reliģija brīvi turpināja pastāvēt līdz 14. gadsimta beigām, par to ir vairāk rakstu liecību. Taču, tā laika lietuviešu reliģija atainoja situāciju, ka atšķirībā no citām iekarošanai pakļauto baltu cilšu reliģijām, Lietuvā bija izveidojusies valsts. Tādēļ 13. un 14. gadsimta rakstu liecības pievērš uzmanību valdošās karotāju aristokrātijas dieviem un ticējumiem. Līdz 19. gadsimtam, kad sākās folkloras liecību apkopošana, mitoloģija izdzīvoja zemnieku paražās un ticējumos.

Prūšu Romuvas svētnīca

Dievi un mītiskās būtnes

Nunadievs — debesu, gaismas un cilvēku likteņdievs. Tad seko Mēness, Saule, Pērkūns — karavīru un negaisa dievs, cīnās ar Velnu; un Laime — likteņa lēmēja. Šie dievi ir arī latviešu folklorā un tas pierāda, ka lietuviešu un latviešu folkloras ir diezgan līdzīgas. Zemākie dievi ir Teļavelis — zemes, lopkopības, pazemes un ūdens dievs, Medina — meža dieve, Žorīne — zemkopības, meža zvēru, medību dieve un Pagirnis — mājas dievs.